Minimālie drošības attālumi mašīnu projektēšanā

Standarts LVS EN ISO 13857 nosaka detalizētas prasības attiecībā uz minimālajiem drošības attālumiem, kas jāievēro, lai novērstu piekļuvi potenciāli bīstamām mašīnas zonām. Aizsardzība pret aizsniegšanu līdz bīstamajām zonām ir būtiska mašīnu drošības sastāvdaļa. Šajā rakstā aplūkosim galvenos projektēšanas principus un praktiskus ieteikumus, kā šīs prasības ieviest rūpnieciskā vidē.

Izpratne par minimālajiem drošības attālumiem

Minimālie drošības attālumi tiek noteikti, pamatojoties uz antropometriskajiem un biomehāniskajiem datiem, kuros ņemtas vērā cilvēka ķermeņa izmēru atšķirības. Ir svarīgi, lai konstruktoru birojs izprastu šīs vērtības un atbilstoši tās piemērotu savos risinājumos. Dokuments attiecas uz personām no 14 gadu vecuma, kā arī, saistībā ar aizsniegšanu caur atverēm, ņem vērā bērnus, kas vecāki par 3 gadiem.

Riska kategorijas

Standarts izšķir divus galvenos riska līmeņus: zemu un augstu. Projektējot aizsardzības līdzekļus, jāveic rūpīgs mašīnas riska novērtējums, lai noteiktu, kura kategorija ir piemērojama:

• Zems risks: Attiecas uz situācijām, kurās apdraudējums aprobežojas ar nelielām traumām, piemēram, skrāpējumiem.
• Augsts risks: Attiecas uz situācijām, kurās pastāv nopietnu traumu risks, piemēram, lūzumi vai amputācijas.

Minimālie drošības attālumi, aizsniedzot uz augšu

Viens no būtiskākajiem aspektiem ir pareiza bīstamās zonas augstuma projektēšana situācijās, kad tai var aizsniegties no augšas:

• Zems risks: Minimālajam drošības attālumam jābūt 2 500 mm.
• Augsts risks: Minimālajam drošības attālumam jābūt 2 700 mm.

Aizsniegšana pāri aizsargkonstrukcijai un minimālie drošības attālumi

Standarts nosaka prasības attiecībā uz minimālajiem drošības attālumiem gadījumos, kad iespējama aizsniegšana pāri aizsargkonstrukcijai. Lai noteiktu atbilstošos attālumus, jāizmanto standartā iekļautās tabulas, kurās šie attālumi ir precīzi definēti atkarībā no aizsargkonstrukcijas augstuma un iespējamā riska.

Aizsniegšana apkārt aizsargkonstrukcijai

Standarts nosaka prasības attiecībā uz minimālajiem drošības attālumiem, ja iespējama aizsniegšana apkārt aizsargkonstrukcijām. Šie attālumi ir atbilstoši jāprojektē, lai novērstu piekļuvi bīstamajām zonām. Arī šajā gadījumā jāizmanto attiecīgās standartā iekļautās tabulas.

Aizsniegšana caur atverēm un minimālie drošības attālumi

Standarts nosaka maksimālos atveru izmērus aizsargkonstrukcijās spraugu, kvadrātu un apļu veidā, kas jāievēro, lai novērstu ekstremitāšu piekļuvi bīstamajām zonām. Šie izmēri ir noteikti dažādām ķermeņa daļām, piemēram, pirksta galam, pirkstam, plaukstai vai visai augšējai ekstremitātei, un tie nosaka minimālo drošības attālumu līdz bīstamajai zonai.

Praktiski piemēri

Visbiežāk šo standartu izmanto, uzstādot norobežojumus ap bīstamajām zonām, kur piekļuve tiek aizsargāta, piemēram, ar bloķējošām drošības ierīcēm (t. s. uzraudzīta aizsargierīce). Par aizsargu veidiem ir runāts standartā LVS EN 14120. Pašas drošības funkcijas īstenošana ir atkarīga no mašīnas riska novērtējuma, kā arī no piekļuves biežuma konkrētajai zonai. Labs piemērs, kur tiek izmantoti norobežojumi ar atbilstošu acu izmēru saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13857, ir rūpnieciskā robota darba zonas norobežojumi. Šāda sieta acs izmērs ir noteikts tieši tādēļ, lai novērstu piekļuvi bīstamajai zonai un samazinātu norobežojuma aizņemto platību (līdz 120 mm no apdraudējuma). Protams, šādus norobežojumus var uzstādīt ap jebkuru ražošanas līniju, kurā ir bīstamās zonas.

Vēl viens piemērs ir mašīnu aizsargi ar dažāda veida pārsegiem. Saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13857, ja atveres platums ir 20 mm, drošības attālumam līdz bīstamajai zonai jābūt 120 mm, lai nebūtu iespējams pabāzt pirkstu zem aizsarga.

• Sprauga ar platumu 20 mm: Minimālais drošības attālums ir 120 mm.
• Atvere ar platumu 80 mm: Minimālais drošības attālums ir 850 mm.

Aizsargkonstrukcijas un minimālie drošības attālumi

Aizsargkonstrukcijas ir fiziskas barjeras, kas novērš piekļuvi bīstamajām zonām. Tās var būt mašīnu aizsargi, barjeras, režģi vai citi elementi, kas apgrūtina piekļuvi. Piemērotā aizsargkonstrukcijas veida izvēle ir atkarīga no mašīnas specifikas un izvērtētā riska.

Papildu aizsargkonstrukcijas

Dažos gadījumos var būt nepieciešams izmantot papildu aizsargkonstrukcijas, kas ierobežo ekstremitāšu kustību brīvību un tādējādi palielina drošību. Šādu konstrukciju piemēri var būt dubultas barjeras vai sieti.

Īpašas prasības bērnu aizsardzībai un minimālie drošības attālumi

Standarts ņem vērā arī īpašās prasības bērnu aizsardzībai, jo viņi var aizsniegties caur atverēm aizsargkonstrukcijās. Bērniem, kas vecāki par 3 gadiem, jāpiemēro īpaši minimālie drošības attālumi, kas atšķiras no pieaugušajiem noteiktajiem.

Aizsargkonstrukciju uzraudzība un uzturēšana

Aizsargkonstrukcijas ir regulāri jāuzrauga un jāuztur, lai nodrošinātu to efektivitāti. Jāpievērš uzmanība jebkādiem bojājumiem, deformācijām vai nolietojumam, kas var samazināt aizsardzības līmeni.

Drošības izmaksas un minimālie drošības attālumi

Drošības izmaksas ir ievērojamas, jo tās ietver mašīnu projektēšanu, atbilstošu aizsardzības līdzekļu uzstādīšanu un uzturēšanu. Uzņēmumi bieži cenšas ietaupīt uz drošības rēķina, un tas ir kaitīgi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas var novest pie smagiem negadījumiem un traumām, kas rada lielas medicīniskās un juridiskās izmaksas. Otrkārt, nepārdomātas norobežošanas sistēmas var traucēt darbu, ja tās ir slikti izstrādātas un izvēlētas, kas samazina darbības efektivitāti un palielina risku, ka darbinieki neievēros drošības procedūras.

Vēl viens piemērs ir mašīnu aizsargi ar dažāda veida pārsegiem. Saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13857, ja atveres platums ir 20 mm, drošības attālumam līdz bīstamajai zonai jābūt 120 mm, lai nebūtu iespējams pabāzt pirkstu zem aizsarga.

Kopsavilkums Atbilstošu minimālo drošības attālumu nodrošināšana un aizsargkonstrukciju izmantošana saskaņā ar standartu LVS EN ISO 13857 ir būtiska, lai pasargātu darbiniekus no piekļuves bīstamajām zonām. Pareizi projektējot un uzturot šos aizsardzības līdzekļus, iespējams efektīvi novērst negadījumus un aizsargāt darbinieku veselību. Drošības izmaksas ir ievērojamas — uzņēmumi bieži mēģina ietaupīt uz drošības rēķina, turklāt mašīnu aizsargi nereti apgrūtina darbu, taču visbiežāk tas nozīmē, ka projektētāji nav līdz galam pārdomājuši risinājumu.

Rūpnieciskā automatizācija un minimālie drošības attālumi

Rūpnieciskajai automatizācijai ir būtiska nozīme efektivitātes un drošības paaugstināšanā ražošanas uzņēmumos. Modernu vadības un uzraudzības sistēmu izmantošana ļauj automatizēt ražošanas procesus, vienlaikus samazinot risku, kas saistīts ar piekļuvi bīstamajām zonām. Sensoru, gaismas barjeru un avārijas apturēšanas ierīču izmantošana var būtiski uzlabot darbību drošību, vienlaikus nodrošinot atbilstību tādiem standartiem kā LVS EN ISO 13857.

Rūpniecisko mašīnu būve un minimālie drošības attālumi

Rūpniecisko mašīnu projektēšanā un būvē jāievēro stingri drošības standarti, lai pasargātu operatorus un citus darbiniekus no iespējamiem mehāniskiem apdraudējumiem. Rūpniecisko mašīnu būve ietver virkni darbību, tostarp riska analīzi, aizsargkonstrukciju projektēšanu un drošības sistēmu ieviešanu. Atbilstība standartam LVS EN ISO 13857 ir ļoti svarīga, jo minimālie drošības attālumi ir jāievēro precīzi. Atbilstoša rūpniecisko mašīnu projektēšana prasa:

• Riska analīzi: potenciālo apdraudējumu noteikšanu un ar dažādiem mašīnas darbības režīmiem saistītā riska novērtēšanu.
• Aizsardzības sistēmu projektēšanu: minimālo drošības attālumu ņemšanu vērā, projektējot aizsargus, barjeras un citas aizsargkonstrukcijas.
• Rūpnieciskās automatizācijas integrāciju: modernu vadības sistēmu izmantošanu, kas automātiski uzrauga un pārvalda mašīnu drošību.
• Regulāru apkopi un pārbaudes: nodrošināt, ka visas aizsardzības sistēmas ir pilnībā funkcionālas un efektīvas.

Standarts LVS EN ISO 13857 ir harmonizēts ar Mašīnu direktīvu 2006/42/EC, tāpēc tas ir piemērojams kopā ar lielāko daļu standartu, ko izmanto speciālo mašīnu un rūpniecisko iekārtu pielāgošanā minimālajām prasībām. Piemēram, standartā LVS EN 14120 ir aplūkoti dažādi aizsargu veidi, kurus var izmantot kopā ar vadlīnijām par drošības attālumiem, kas ietvertas LVS EN ISO 13857:2020-03.