Kā novērtēt risku saskaņā ar ISO 12100 – riska formulas un metožu analīze

ES valstīs 2023. gadā reģistrēti 3 298 letāli nelaimes gadījumi darbā, kas veido apmēram 0,1% no visiem ziņotajiem nelaimes gadījumiem. Salīdzinājumā ar 2013. gadu šis skaits ir samazinājies par aptuveni 110 (no 3 408), lai gan, salīdzinot ar 2022. gadu, fiksēts neliels pieaugums (+12 gadījumi). Kopumā uz 100 tūkst. darbinieku vidēji gadā ir 1,63 letāli cietušie – neraugoties uz progresu darba drošībā, letāli nelaimes gadījumi joprojām notiek, īpaši saistībā ar mašīnu un iekārtu apkalpošanu, kas prasa pastāvīgus preventīvus pasākumus.

Kā novērtēt risku saskaņā ar ISO 12100: riska novērtēšana ir būtisks elements mašīnu un darba vietu drošības nodrošināšanā. Saskaņā ar Starptautiskās standartizācijas organizācijas pieeju pamatstandarts šajā jomā ir ISO 12100:2010 (“Mašīnu drošums – Vispārīgie projektēšanas principi – Riska novērtēšana un riska samazināšana”), kas definē pamatjēdzienus un bīstamību identificēšanas un riska novērtēšanas procesu. Savukārt ISO/TR 14121-2 ir tehniskais ziņojums (Technical Report), kurā sniegtas praktiskas vadlīnijas un piemēri mašīnu riska novērtēšanas metodēm atbilstoši ISO 12100. Šajā materiālā mēs “izjaucam pa sastāvdaļām” ISO 12100 riska formulu – apspriežam katru tās komponenti – un analizējam, kā atsevišķās ISO/TR 14121-2 aprakstītās metodes šos faktorus ņem vērā (vai arī vienkāršo). Tāpat parādām būtiskās atšķirības starp abu dokumentu pieejām, ilustrējot tās ar statistikas datiem un praktiskās pieredzes secinājumiem.

Kā novērtēt risku saskaņā ar ISO 12100: riska formula pēc ISO 12100 (riska sastāvdaļas)

ISO 12100 definē risku kā kaitējuma iestāšanās varbūtības un šā kaitējuma smaguma (nopietnības) kombināciju. Citiem vārdiem, risks, kas saistīts ar konkrētu bīstamību, no vienas puses ir atkarīgs no iespējamā ievainojuma vai kaitējuma smaguma, bet, no otras puses – no varbūtības, ka šāds kaitējums iestāsies. Šo vispārīgo formulējumu var precizēt, sadalot “kaitējuma iestāšanās varbūtību” konkrētākos faktoros. Saskaņā ar ISO 12100 šī varbūtība ietver četrus komponentus: iedarbības biežumu un ilgumu (F), bīstama notikuma iestāšanās varbūtību (P1), iespēju izvairīties no kaitējuma vai to ierobežot (A) un, ja nepieciešams, specifisku iedarbības ilgumu (T), ja tas nav ietverts biežumā. Praksē iedarbības ilgumu bieži apvieno ar iedarbības biežumu, tos kopā uzskatot par vienu faktoru. Zemāk aprakstām katru no šiem riska elementiem atbilstoši standartam un pavadošajai literatūrai:

• Kaitējuma smagums (S, severity) – paredzamais negadījuma vai apdraudējuma seku smagums. To nosaka, ņemot vērā sliktāko iespējamo ietekmi uz veselību: no nelielām (atgriezeniskām) traumām līdz smagiem, neatgriezeniskiem ķermeņa bojājumiem vai nāvei. Smaguma kategorijas var definēt aprakstoši (piem., S1 – viegla trauma, S2 – smags, paliekošs kaitējums vai nāve). Jo lielāks ir iespējamais seku smagums, jo augstāks ir risks – pat pie nelielas varbūtības nopietns negadījums var prasīt preventīvus pasākumus.
• Iedarbības biežums un ilgums (F, frequency of exposure) – cik bieži un cik ilgi persona ir pakļauta konkrētajam apdraudējumam. Biežāka un ilgāka uzturēšanās bīstamajā zonā palielina iespēju, ka notiks negadījums. Piemēram, F1 var nozīmēt retu vai īslaicīgu iedarbību, bet F2 – biežu vai nepārtrauktu/ilgstošu. Riska novērtējumos mēdz izmantot, piemēram, skalu no “ļoti reti” līdz “nepārtraukti” – bieži ar kvantitatīvu slieksni (piem., vairākas reizes stundā, dienā, mēnesī, gadā u. tml.). Ja nepieciešams, ņem vērā arī T (iedarbības ilgumu) – piemēram, ilga nepārtraukta uzturēšanās apdraudējuma zonā ir riskantāka nekā īsa, epizodiska ieiešana, pat pie tāda paša biežuma.
• Bīstama notikuma iestāšanās varbūtība (P1, probability of occurrence) – novērtē, cik iespējama ir konkrēta bīstama notikuma iestāšanās, kas var novest pie kaitējuma, ņemot vērā iekārtas darbības apstākļus. Tas ietver, cita starpā, iekārtas un tās komponentu uzticamību, bojājuma vai atteices varbūtību, kas var radīt bīstamu situāciju, kā arī cilvēciskās kļūdas iespējamību, kas izraisa notikumu. To bieži raksturo kvalitatīvi, piemēram: ļoti iespējams, iespējams, maz ticams, niecīgi mazs u. tml. Piemēram, piecu līmeņu skalā: 1 – nenozīmīgs (praktiski nenotiek), 3 – iespējams, 5 – ļoti augsta varbūtība. Jo biežāk var rasties avārijas vai bīstamas situācijas (piem., bieži defekti, aizsardzības trūkums, augsts operatoru kļūdu īpatsvars), jo lielāks ir faktors P1.
• Iespēja izvairīties no kaitējuma vai to ierobežot (A, pazīstams arī kā P vai Q) – nosaka, cik lielā mērā apdraudētajai personai ir iespēja izvairīties no negadījuma vai mazināt tā sekas, ja bīstamais notikums jau ir iestājies. Citiem vārdiem: ja apdraudējums realizējas, vai darbinieks var izvairīties no traumas (piem., atkāpties, apturēt iekārtu, patverties) vai arī aizsardzības līdzekļi var ierobežot sekas (piem., drošības aizkars apturēs iekārtu, pirms rodas nopietns kaitējums). Kategoriju A nereti nosaka bināri: piemēram, A1 (P1) – iespējams izvairīties (labvēlīgos apstākļos operatoram ir iespēja reaģēt, atkāpties vai kaitējums būs neliels), A2 (P2) – gandrīz nav iespējams izvairīties (notikums ir pēkšņs, neizbēgams vai nav fiziskas iespējas atkāpties). Ja izvairīšanās iespēja ir nulle (piem., sprādziena gadījumā, pēkšņas ievilkšanas gadījumā ar augstas ātrdarbības iekārtu), risks ir ievērojami lielāks nekā situācijā, kad operators var pamanīt apdraudējumu un atkāpties.

Jāuzsver, ka ISO 12100 nenosaka konkrētas skalas vai skaitliskas vērtības iepriekš minētajiem parametriem – tā tikai prasa, lai riska novērtējumā tiktu ņemti vērā vismaz četri iepriekš minētie aspekti (S, F, P1, A) un uz to pamata tiktu novērtēts riska līmenis. Standarts atstāj projektētājiem brīvību metožu izvēlē, lai tās pielāgotu iekārtas specifikai, ar nosacījumu, ka novērtējums ir sistemātisks un aptver visus būtiskos faktorus. Tādējādi risku R var izteikt kā noteiktu funkciju: R = f(S, F, P1, A). Vienkāršos gadījumos to mēdz modelēt kvalitatīvi (piem., aprakstoši vai tabulā), bet dažās metodēs – arī punktu veidā (skaitliski), piešķirot atsevišķiem faktoriem rangus/skaitļus un tos saskaitot vai sareizinot (par to tālāk).

Starp citu, vērts atzīmēt, ka ISO 12100:2010 apkopoja iepriekšējos standartus (EN ISO 12100-1, 12100-2 un ISO 14121-1) bez būtiskām saturiskām izmaiņām riska novērtēšanas pieejā. Tas nozīmē, ka iepriekš aprakstītie riska faktori un apdraudējumu analīzes process būtībā nav mainījušies – tie tikai ieguva pārskatāmāku formu vienā harmonizētā standartā. Tomēr pati ISO 12100 nesniedz gatavu recepti, kā tieši aprēķināt vai klasificēt risku – tāpēc radās vajadzība pēc papildu vadlīnijām, kas ilustrē dažādas riska novērtēšanas metodes, kas atbilst standarta prasībām. Tieši šādas norādes ietver ISO/TR 14121-2:2007/2012, kas ir rīku un piemēru apkopojums, no kura var izvēlēties personas, kas veic mašīnu riska novērtēšanu.

Riska novērtēšanas metodes ISO/TR 14121-2

Tehniskais ziņojums ISO/TR 14121-2 apraksta dažādas metodes un rīkus, kas paredzēti risku novērtēšanai iekārtām saskaņā ar ISO 12100 pieeju. Tajā cita starpā izklāstīta punktu metode (summēšanas/reizināšanas), riska matrica, riska diagramma (grafiks) un hibrīdmetodes, kas apvieno vairāku pieeju iezīmes. Tālāk šīs metodes ir apskatītas, norādot, kā tās ņem vērā (vai vienkāršo) iepriekš aprakstītos riska faktorus.

Punktu metode (summēšanas vai reizināšanas)

Viena no prezentētajām metodēm ir punktu pieeja, kurā visiem riska elementiem piešķir noteiktas skaitliskas vērtības, bet pēc tam tās saskaita vai sareizina, lai iegūtu rezultējošo riska rādītāju. Piemēram, var definēt punktu skalas S (piem., 1 līdz 4 atkarībā no smaguma), F (ekspozīcijas biežumam), P1 (notikuma varbūtībai) u. c., un pēc tam aprēķināt R = S + F + P1 + A (summēšana) vai R = S * F * P1 * A (reizināšana).

Praksē bieži izmanto jaukta tipa formulu, piemēram, dažus faktorus summējot, bet citus reizinot, lai korekti atspoguļotu to nozīmīgumu. Piemēram, Japānas vadlīnijās (kuras citē ISO/TR 14121-2) tika ieteikts saskaitīt S + (F + P1) – t. i., smagumu plus kopējo ekspozīcijas un notikuma varbūtības novērtējumu. Šī metode ļauj aprēķinā iekļaut visus būtiskos elementus un dod kvantitatīvu rezultātu, ko var salīdzināt starp dažādiem apdraudējumiem.

Priekšrocības: Ļauj sistematizēt novērtējumu – katrs kritērijs tiek izvērtēts atsevišķi, tādējādi mazinot risku, ka kāds aspekts tiks palaists garām. Skaitlisks rezultāts ļauj salīdzināt riskus starp dažādām iekārtām vai scenārijiem vienotā skalā.

Izaicinājumi: Svaru un punktu skalu noteikšana mēdz būt subjektīva – piemēram, vai “bieža” sastopamība ir 3 vai 4 punkti, kā pārskalot reizināšanu, lai vērtībām būtu jēga, – un var prasīt kalibrēšanu. Pats skaitliskais rezultāts nereti ir grūti interpretējams bez pieļaujamības sliekšņu definēšanas (piem., ko nozīmē 15 punkti – vai tas ir “augsts risks”, kas prasa rīcību, vai vidējs?). Tāpēc bieži izveido novērtējuma tabulu vai leģendu, kas punktu summu pārvērš riska kvalitatīvajās kategorijās (piem., 0–3 pkt = zems risks, 4–7 = vidējs, >8 = augsts – tas ir tikai piemērs). Rezultātu ietekmē arī agregēšanas veids: reizināšana nozīmē, ka ļoti zema kāda faktora vērtība var būtiski samazināt rezultātu (kas var būt vēlams, piem., niecīga notikuma varbūtība samazina risku gandrīz līdz nullei pat pie augsta smaguma), savukārt summēšana nodrošina, ka katrs faktors kaut ko pievieno riskam (piem., summā pat minimāla notikuma iespējamība pie katastrofālām sekām dos noteiktu nenulles rezultātu). Tāpēc izvēlei starp summu un reizinājumu jāatspoguļo novērtēšanas filozofija – vai uzskatām, ka ļoti rets notikums ar traģiskām sekām joprojām ir risks, kas jākontrolē (summēšana dos nenulles rezultātu), vai arī to praktiski var ignorēt (reizinājums dos rezultātu tuvu nullei). ISO/TR 14121-2 abus risinājumus piedāvā kā izvēles rīkus.

Riska matrica (risk matrix)

Riska matrica ir ļoti plaši izmantots rīks, kas aprakstīts arī ISO/TR 14121-2. Matrica ir divdimensionāla tabula, kur vienā asī attēlo seku smagumu (S), bet otrā – kopējo kaitējuma iestāšanās varbūtību (P). Atsevišķiem tabulas laukiem – S un P līmeņu kombinācijām – piešķir riska kategorijas (piem., zems, vidējs, augsts), bieži skaidrības labad iezīmētas ar krāsām (zaļa, dzeltena, sarkana). Piemēram, četru līmeņu smaguma skala (no viegla savainojuma līdz letālam iznākumam) un piecu līmeņu varbūtības skala (no ļoti reti līdz bieži) veido matricu 4×5, kā zemāk redzamajā piemērā no prakses (krāsas norāda riska līmeni – zaļš: pieņemams, sarkans: augsts).

Iepriekš minētajā hipotētiskajā matricā (4×5) redzams, piemēram, ka kombinācija vidēja varbūtība (C) un letālas sekas (4) dod novērtējumu Augsts risks. Šāda matrica galvenokārt kalpo riska vizualizācijai – var ātri pamanīt, kuri apdraudējumi atrodas sarkanajā zonā (nepieņemami, prasa pasākumus), bet kuri – zaļajā (pieņemami). Praktiskā kontekstā to bieži izmanto arī, lai strukturēti izvērtētu, kā pārbaudīt, vai iekārta ir droša?

Matricas priekšrocības: Tā ir vienkārša un pārskatāma – atgādina “luksofora” principu (zaļš–dzeltens–sarkans), kas saprotams arī netehniskām personām. Tas atvieglo riska komunikāciju vadībai vai darbiniekiem – uzreiz redzams, kur ir būtiskākie apdraudējumi. Matrica ļauj arī ātri noteikt prioritātes: var definēt, kuri riski ir zemi (un, iespējams, pieļaujami), bet kuri ir augsti un prasa tūlītēju samazināšanu.

Trūkumi un vienkāršojumi: riska matrica pēc būtības vienkāršo analīzi, jo visus faktorus F, P1, A saplacina vienā asī – “varbūtība”. Šīs varbūtības novērtējums kļūst par subjektīva sprieduma rezultātu par biežumu, notikuma iespējamību un izvairīšanās iespēju. Tāpēc dažādi vērtētāji var atšķirīgi interpretēt, piemēram, ko nozīmē “maz ticams” – līdz ar to rezultāti ne vienmēr ir pilnībā atkārtojami. Kategoriju standartizēšana uzņēmumā (piem., precīzas definīcijas, ko nozīmē B: maz ticams – piem., “<1 notikums 10 gados”) var mazināt patvaļību, taču zināma subjektivitāte vienmēr saglabājas. Vēl viens mīnuss ir ierobežota izšķirtspēja: matrica grupē risku samērā plašos intervālos. Divi atšķirīgi apdraudējumi var saņemt vienādu novērtējumu (piem., vidējs risks), lai gan viens ir šīs kategorijas apakšējā robežā, bet otrs – augšējā. Matrica šīs atšķirības neparāda – detalizētākai analīzei vai daudzu risku ranžēšanai šī metode mēdz būt pārāk vispārīga.

Neraugoties uz iepriekš minētajiem ierobežojumiem, matricas ir ļoti populāras arī ārpus mašīnbūves (piem., darba aizsardzībā kopumā, projektos, finansēs) to vienkāršības dēļ. ISO/TR 14121-2 iesaka tās lietot piesardzīgi, rūpējoties par skaidri definētām kategorijām un, ja nepieciešams vairāk detaļu, veicot papildu precizēšanu. Vērts uzsvērt, ka ISO 12100 standarts neiebilst pret matricu izmantošanu, ja vien atceramies, ka standarta izpratnē pirms riska klasificēšanas matricā ir jāizvērtē visi četri faktori (S, F, P1, A). Citiem vārdiem – lai gan matrica atklāti darbojas tikai ar divām dimensijām (S un vispārīgo P), kvalitatīvai analīzei ir jānotiek pirms matricas aizpildīšanas, lai, piemēram, novērtētu, vai zems P līmenis izriet no nelielas ekspozīcijas vai arī no augstas izvairīšanās iespējas u. tml.

Riska grafiks (risk graph)

Riska grafiks ir grafiska metode, kas riska novērtēšanas procesu attēlo kā lēmumu koku vai loģisku shēmu. To izmanto, cita starpā, standartos par vadības sistēmu drošību (piem., EN ISO 13849-1, IEC 62061), lai, balstoties uz riska novērtējumu, noteiktu nepieciešamo aizsardzības līmeni (PL vai SIL). Grafika būtība ir secīgi atbildēt uz jautājumiem par riska faktoriem: parasti smagums (S), biežums/ekspozīcija (F), izvairīšanās iespēja (A/P) – bieži kā bināras izvēles (piem., S1 vai S2? F1 vai F2? P1 vai P2?), kas lietotāju pa koka zariem aizved līdz gala rezultātam.

Piemēram, vienkāršota shēma (iedvesmota no ISO 13849-1) darbojas šādi: ja S ir viegls (S1), ej pa kreisi, ja smags (S2) – pa labi; pēc tam jautājums par F: reti/īslaicīgi (F1) vai bieži/ilgstoši (F2); tad par P (Avoidance): vai izvairīšanās iespēja ir P1 (iespējama) vai P2 (neiespējama). Beigās, atkarībā no noietā ceļa (S, F, P kombinācijas), tiek piešķirts noteikts riska līmenis vai tieši prasītais aizsardzības līmenis (piem., PLr a, b, c… vadības sistēmām).

Priekšrocības: riska grafiki nodrošina sistematizētu, atkārtojamu procedūru – uzdodot tos pašus jautājumus tajā pašā secībā, samazinās subjektivitāte (piem., divi inženieri, atbildot “jā/nē” uz identiskiem jautājumiem, parasti nonāks pie viena un tā paša rezultāta). Šī metode ir arī ātra pieredzējušiem lietotājiem un koncentrējas uz galvenajiem faktoriem, nepārslogojot skalu ar pārlieku sīkām gradācijām. Tā īpaši labi darbojas konkrētos pielietojumos, piemēram, riska novērtēšanā, kas saistīta ar drošības funkcijām (kā ISO 13849-1) – tur, kur apdraudējumi ir tipiski un mērķis ir piemeklēt atbilstošu tehniskās aizsardzības līmeni.

Ierobežojumi: Diagramma (īpaši ar binārām kategorijām) ir diezgan rupja. Piemēram, pieņemot tikai divus S līmeņus (vieglas vs. smagas sekas), tiek izlaisti “vidējie” scenāriji — dažkārt ar to pietiek (ja galvenais ir nošķīrums: vai iespējama nāve vai nē), taču citreiz tas var būt pārlieku vienkāršoti. Līdzīgi F1/F2 un P1/P2 ir minimālais kategoriju skaits; praksē mēdz būt vairāk “pelēko toņu”. Diagrammas parasti ir arī specializētas — shēma, kas izstrādāta vienam standartam/nozarei, var nederēt citai. Turklāt riska diagramma atsevišķā solī tieši neņem vērā P1 faktoru (notikuma varbūtību) — bieži tiek pieņemts noteikts tipisks scenārijs ar tipisku varbūtību konkrētajam pielietojumam. Citiem vārdiem, diagramma uzsver ekspozīcijas biežumu un izvairīšanās iespēju, bet pašu notikuma iestāšanos traktē kā zināmā mērā “ierakstītu” realitātē (piem., ISO 13849 konservatīvi pieņemts, ka notikums var iestāties vienmēr, ja cilvēks ir pakļauts riskam — tāpēc nav atsevišķa atzara ar jautājumu “vai atteice ir ticama?”). Tas vienkāršo analīzi (mazāk jautājumu), taču nozīmē zināmu konservatīvismu: risks var sanākt augsts pat tad, ja iekārta ir ļoti uzticama, jo par to netiek jautāts. Praksē, ja ir dati par ļoti mazu notikuma varbūtību (piem., atteice reizi miljonā stundu), riska diagramma šo faktu neizmantos — tad drīzāk jāizmanto punktu metodes, lai P1 faktoru iekļautu skaitliski.

ISO/TR 14121-2 riska diagrammas prezentē kā vienu no metodēm, sniedzot piemērus no saistītajiem standartiem. Lietojot šo metodi, jāapzinās tās pieņēmumi un vienkāršojumi — tā lieliski der drošības prasību verifikācijai (piem., cik augstam PL/SIL jābūt aizsargam) un sākotnējai riska klasifikācijai, taču vispārējā iekārtas riska novērtējumā to var papildināt ar citām analīzēm, ja, piemēram, iekārtas atteiču biežums ir netipisks. Plašāku kontekstu par to, kā praksē izvērtēt iekārtas drošumu, var atrast rakstā Kā pārbaudīt, vai iekārta ir droša?

Hibrīdmetodes (kombinētās)

Hibrīdmetodes ir mēģinājums apvienot punktu pieejas un grafiskās pieejas priekšrocības. Šādas pieejas piemērs ir dots ISO/TR 14121-2 un pārņemts no IEC 62061 (par vadības sistēmu drošību). Vispārīgi runājot, hibrīdmetode var, piemēram, saskaitīt daļu faktoru, lai iegūtu “varbūtības klasi”, un pēc tam to salāgot ar seku smagumu pēc matricas vai diagrammas principa. Tā, piemēram, ir IEC 62061: secīgi novērtē Fr (frequency), Pr (probability of occurrence), Av (avoidance) — katram piešķir vērtības 1–5, tās saskaita līdz noteiktai riska klasei CL (dažkārt šo summu dēvē par class of likelihood). Pēc tam divdimensiju režģī (līdzīgā matricai) iegūto CL līmeni krusto ar seku smaguma kategoriju S, lai piešķirtu nepieciešamo SIL aizsardzības līmenim. Tādējādi hibrīdmetode apvieno komponenšu kvantitatīvu novērtējumu (kā punktu pieejā) ar pārskatāmu kvalitatīvu rezultātu (kā matricā/diagrammā). Plašāku pamatojumu SIL kontekstam var skatīt arī materiālā LVS EN IEC 61508 – universāls funkcionālās drošības pamats.

Šī risinājuma priekšrocība ir detalizētāks varbūtības novērtējums (komponentes Fr, Pr, Av tiek aplūkotas atsevišķi), vienlaikus saglabājot vienkāršu gala rezultāta attēlošanu ar kategorijām. Līdzīgu pieeju izmanto, piemēram, standarts ISO 13849, kur atbildes uz jautājumiem S, F, P (izvairīšanās) noved pie prasītā Performance Level (PLr) drošības sistēmai — to var interpretēt kā piecu līmeņu atlikušā riska skalu, kas jāsasniedz ar atbilstošiem pasākumiem. Būtiski, ka tur riska līmeņi ir tieši saistīti ar prasīto aizsardzības pasākumu uzticamību (PL a – e). Tā ir interesanta koncepcija: augsts risks → jāizmanto ļoti uzticama aizsardzības sistēma (PL e), zems risks → pietiek ar mazāk sarežģītu pasākumu (PL a).

Hibrīdmetodes bieži izmanto riska novērtēšanā, kas saistīta ar mašīnu vadības sistēmām, taču to ideju var pielāgot arī plašāk — tās dod iespēju kvantitatīvi novērtēt riska samazinājumu ar konkrētiem pasākumiem. Piemēram, ja sākotnēji risks prasīja PL d (kas atbilda noteiktam notikuma varbūtības līmenim), bet mēs ieviešam aizsardzību, kas atbilst tikai PL c, tad zinām, ka risks samazināsies par noteiktu “līmeņu” skaitu — tomēr joprojām ne līdz nullei, tāpēc var būt vajadzīgi papildu pasākumi. Tas mūs noved pie nākamā svarīgā aspekta: riska izvērtēšanas un atšķirībām pieejā pieņemamības kritērijiem.

Kā novērtēt risku saskaņā ar ISO 12100: pieeju salīdzinājums un secinājumi

ISO 12100 vs ISO/TR 14121-2 — standarta un vadlīniju loma. Galvenā atšķirība starp ISO 12100 un ISO/TR 14121-2 ir to raksturs: ISO 12100 ir prasību standarts (normatīvs) — tas nosaka, kas ir jādara (veikt apdraudējumu analīzi, novērtēt risku, ņemot vērā S, F, P1, A u. c., un pēc tam risku samazināt), savukārt ISO/TR 14121-2 ir tehnisks dokuments ar vadlīnijām — tas parāda, kā to var izdarīt ar piemēriem. Pats 12100 standarts dod lielu brīvību, bet 14121-2 ziņojums nodrošina rīkus, kas palīdz šo standartu izpildīt. Te nav pretrunas — drīzāk papildinājums. Praksē daudzas organizācijas izstrādā savas riska novērtēšanas procedūras, balstoties uz šīm vadlīnijām, pielāgotas savu iekārtu specifikai un pieņemamam riska līmenim. Ja nepieciešams atbalsts procesa sakārtošanā, noderīga var būt arī informācija par Mašīnu CE sertifikācija.

Riska faktoru ņemšana vērā. ISO 12100 skaidri norāda, ka jebkurā riska novērtējumā jāņem vērā divas sastāvdaļas: kaitējuma smagums (S) un tā iestāšanās varbūtība (P), un varbūtībai jāietver vismaz ekspozīcija, notikuma iespējamība un iespēja izvairīties. ISO/TR 14121-2 aprakstītās metodes galvenokārt atšķiras ar to, kādā veidā tās šīs sastāvdaļas iekļauj. Punktu metode P tieši sadala faktoros un tos saskaita/reizina, tāpēc tā visprecīzāk atspoguļo pilno formulu (par cenu – lielāks darba apjoms novērtēšanā). Riska matrica savukārt apvieno faktorus F, P1, A vienā vispārinātā P, kas novērtēšanu vienkāršo, taču var noslēpt, kurš aspekts risku ietekmē visvairāk. Piemēram, matrica var dot vienādu rezultātu “vidējs risks” divām situācijām: (a) ļoti rets notikums ar katastrofālām sekām un (b) biežs notikums ar vieglām sekām – lai gan šo risku daba ir atšķirīga. Tāpēc, izmantojot matricu, ieteicams vienmēr atsevišķi pierakstīt pieņēmumus, kāpēc konkrētajam scenārijam piešķirta tieši tāda P kategorija (piem., “zema varbūtība sporādiskas ekspozīcijas dēļ” u. tml.). Riska grafiks savukārt neizdala P1 atklātā veidā, bet piespiež pieņemt konservatīvu pieņēmumu par atteiču iespējamību – tas mēdz būt droši, lai gan dažkārt var pārvērtēt risku, ja iekārta patiesībā ir ļoti uzticama.

Detalizācijas līmenis pret vienkāršību. No iepriekš minētā izriet klasiska dilemma: sarežģītākas metodes (punktu, hibrīdās) sniedz precīzāku, kvantitatīvāku ieskatu riskā, ļauj atšķirt nianses, taču to pielietojumam vajag vairāk datu un tās ir grūtāk komunicēt. Vienkāršākas metodes (matrica, riska grafiks) ir ērti lietojamas un viegli saprotamas, bet uz detalizācijas rēķina – tās var novest pie zināmas “vidējošanas”. ISO 12100 nevienu no šīm metodēm neizceļ – ir pieļaujamas visas, ar nosacījumu, ka tās kalpo uzticamam novērtējumam. Praksē bieži izmanto kombināciju: piemēram, sākotnēji risku novērtē ar matricu, lai izceltu augsta riska jomas, bet pēc tam šiem kritiskajiem apdraudējumiem veic detalizētāku analīzi (kaut vai pus-kvantitatīvu), lai izstrādātu optimālus drošības pasākumus. Plašāk par pieeju var lasīt arī rakstā Kā pārbaudīt, vai iekārta ir droša?.

Riska pieņemamības kritēriji. Gan ISO 12100, gan ISO/TR 14121-2 uzsver, ka izšķirošs posms ir izvērtēt, vai risks ir samazināts līdz pieņemamam līmenim (t. s. riska izvērtēšana – risk evaluation – kas seko pēc novērtējuma). Interesanti, ka neviens no šiem dokumentiem konkrēti nedefinē, kas ir “pieļaujamais līmenis” – tas atstāts organizāciju ziņā, iespējams, arī tiesiskajam regulējumam vai nozaru standartiem. ISO/TR 14121-2 matricu piemēros parasti pieņem, ka zemākā riska kategorija (piem., “Negligible”/“nenozīmīgs” risks) ir pieņemama bez papildu darbībām. Citiem vārdiem, zemāko faktoru vērtību kombinācija (piem., nenozīmīga trauma, praktiski nulle varbūtība) nozīmē situāciju, kurā turpmāka samazināšana nav nepieciešama. Augstākiem līmeņiem (zems, vidējs, augsts) var būt vajadzīgs attiecīgi pieaugošs aizsardzības pasākumu apjoms.

Praksē ir pamanīta zināma nepilnība: ISO/TR 14121-2 nedod stingru metodi, kā aprēķināt ieviesto aizsardzības pasākumu ietekmi uz riska samazinājumu. Vienkāršoti sakot – mēs zinām, ka aizsargi, drošības slēdži, gaismas aizkari u. c. samazina risku (jo mazina varbūtību vai sekas), taču matricas vai punktu skalā to bieži vērtē kā jaunu kvalitatīvu novērtējumu pēc aizsardzības ieviešanas, bez formāla pārrēķina koeficienta. Tas var radīt jautājumus: piemēram, ja pirms aizsarga uzstādīšanas notikuma varbūtība tika novērtēta kā C (iespējams), tad uz kādu kategoriju tā samazināsies pēc aizsarga uzstādīšanas? Šeit palīdz tādi standarti kā minētais ISO 13849-1, kur sākotnējam riskam piesaista prasīto aizsardzības līdzekļa uzticamību (PLr), un šī PL sasniegšana apliecina, ka risks ir samazināts līdz pieņemamam līmenim. ISO/TR 14121-2 ietvarā tas jāvērtē ekspertu līmenī – piemēram, pateikt: “aizsarga pielietošana visticamāk samazinās ekspozīcijas biežumu no biežas uz retu, tāpēc matricā krītam no kategorijas E uz C”. Tā ir korekta pieeja, taču prasa pieredzi.

Kopsavilkums. Riska formulas analīze saskaņā ar ISO 12100 atklāj, cik daudzi faktori veido risku – ne tikai acīmredzamais seku smagums, bet arī mazāk uzkrītoši elementi, piemēram, saskares ar apdraudējumu biežums vai iespēja izvairīties no nelaimes gadījuma. Savukārt ISO/TR 14121-2 parāda, ka pastāv vairāki veidi, kā novērtēt un kategorizēt risku: no precīzām punktu metodēm līdz viegli lietojamām matricām. Katrai no tām ir sava vieta – nereti tās izmanto savstarpēji papildinoši. Būtiskākais ir nepazaudēt no redzesloka nevienu nozīmīgu aspektu: vienkārša metode neatbrīvo no domāšanas par detaļām (piemēram, kāpēc varbūtību vērtējam kā zemu), bet sarežģītai metodei ir jānovirza uz skaidru lēmumu (vai risks ir pieņemams un kas vēl jāuzlabo). Gala rezultātā mērķis vienmēr ir samazināt risku līdz pieņemamam līmenim – saskaņā ar t. s. ALARP principu (as low as reasonably practicable, samazināt risku tik zemu, cik tas ir saprātīgi īstenojams) un direktīvu prasībām, piemēram, Mašīnu direktīvas 2006/42/EC. Kamēr rūpnīcās un būvlaukumos notiek nelaimes gadījumi (un statistika rāda, ka vien Polijā ik gadu desmitiem cilvēku iet bojā, strādājot ar iekārtām, bet tūkstošiem gūst traumas), rūpīga riska novērtēšana un atbilstošu aizsardzības pasākumu ieviešana paliks ražotāju un iekārtu lietotāju pamatpienākums. Pateicoties tādiem standartiem kā ISO 12100 un ISO 14121-2 vadlīnijām, šodien mums ir pārbaudīti rīki, lai šo risku paredzētu, novērtētu un samazinātu, pirms notiek nelaimīgs gadījums.